Saulgriežu svinēšanas tradīcijas

Saulgriežu svinēšanas tradīcijas

Gunta Saule, latviskās dzīvesziņas zinātāja,
dalās ar vasaras saulgriežu svinēšanas tradīcijām un rituāliem:


Mājas un sētas pošana svētkiem

Kā vēsta tradīcija – tīrīšanu allaž, ne tikai svētkus gaidot, bet arī ikdienā, sāk no sliekšņa un pabeidz pie sliekšņa. Diezgan svarīgi apzināties, ka, iztīrot gružus un netīrumus, mēs izmetam arī citu lieko, savu laiku pārdzīvojušo, nevajadzīgo, to, ko negribam savā saimē un ģimenē līdzi nest.

Katram darbam svarīgi piedomāt, ko mēs darām un ar kādu mērķi, ko gribam panākt, vizualizēt vai vienkārši iedomāt rezultātu – kā būs pēc tam.

Pošot māju, līdztekus tam, lai skaisti un smaržīgi, svarīgi ir arī tas, lai būtu noderīgi. Meijas – bērzu, pīlādžu un ozolu zarus – sasprauž istabu stūros, svarīgās vietas ir pie gultas. Var izkaisīt sīkos ozolu zariņus uz grīdas, tam noder arī kalmes.

Lai arī Jāņu zāles ir visas, kas Jāņos uzziedējušas, tomēr ir augi, ziedi, ko neiesaka nest mājā un arī neiesaka vīt vainagos. Viens no tādiem ir gundega. Sens ticējums vēsta, ka gundega nes līdzi ugunsgrēku draudus. To labāk mājā nenest, lai cik krāšņi viņas ziedi arī būtu.

Bet tas nenozīmē, ka gundega kā "kaitniece"jāiznīdē no visām apkārtnes pļavām – tur viņas vieta, lai zied un priecē acis.

Svarīgi ir ziedu pušķus, meijas un visu citu, ar ko esam māju svētkos rotājuši, sadedzināt. Saprotu, ka pilsētniekiem, kuriem nav savu dārziņu, to ir grūti īstenot, tomēr, ja cilvēks velēsies tādu iespēju atrast, viņš arī atradīs, vai vienojoties ar draugiem, kuriem dārziņš ir, vai kā citādi. Tā pati svarīgākā lieta – neizmest publiskajās atkritumu kastēs. Šie augi dievišķi, viņi ir mums palīdzējuši svētīt svētkus, viņi ir attīrījuši mūsu māju, ir mūs priecējuši – tā mums arī pret viņiem jāizturas, kad viņi savu darbiņu paveikuši.

Diezgan piemērots laiks šim darbiņam ir pa Pēteriem (Pērkona dienā), kas ir tāds kā Jāņu nedēļas noslēgums, kad atkal var sapulcēties kopā, palīgot, sadedzināt Jāņu rotas un vēl arī paspēt padaudzināt Pērkonu, jo strādāt Pērkona dienā, kā jebkuros svētkos, jau tāpat nedrīkst. Pērkons sper tam, kas viņa dienā strādā. Turklāt šogad tā ir sestdiena.

Vistipiskākā aizsardzības zīme, kas saistīta tieši ar Vasaras saulgriežu laiku, ir slīpā krusta veida zīmē virs mājas durvīm, vārtiem vai istabas durvīm piestiprināti pīlādža zariņi.

To jau gluži visi zina, ka līdz Jāņiem dārziem jābūt izravētiem. Māju poš un tīra, un izrotā. Jāņos īpaši godā un cieņā bērzu, ozolu un pīlādžu zari un meijas. Arī tos pēc Jāņiem nevis vienkārši izmet, bet sadedzina ugunskurā. Pirms Jāņu vakara iet pirtiņā.

Papardes zieda meklēšana

Paparde tiek uzskatīta par vienu no senākajiem augiem uz Zemes, daļēji tā pati ir kā robežu augs, tā sargā, lai neredzamās un redzamās pasaules nejauktos nelaikā. Papardes zieds ir "neredzamo, noslēpto"zināšanu simbols. Papardes ziedu meklē vienatnē, līdzi ņemot pīlādža zariņu. Ar to apvelk sev aizsargājošu loku, jo papardes ziedu atrast, ieraudzīt nav viegla lieta. Tā ieraudzīšana, atrašana ir saistīta ar iekšējo zināšanu atmodināšanu – kad cilvēks gatavs tās ieraudzīt, savu iekšējo pasauli ieraudzīt, tad viņš ierauga arī papardi ziedošu. Te viņa gatavību nosaka Notikums pats, nevis kāds vērtētājs no malas. Tam ir saistība ar zināmu iekšēju transformāciju, pārdzimšanu, iekšējo alķīmiju.

Auglības rituāli

Faktiski teju visi gadskārtu, arī Jāņu, rituāli ir saistīti ar auglības un veselības veicināšanu – gan lauku apstaigāšana, aplīgošana, gan kaimiņu aplīgošana. Peldes rasā vai ūdenī tāpat veicina auglību. Turklāt kails cilvēks rasā – tā ir abpusēja auglības veicināšana. Gan saskarsme ar zemi, rasu, ūdeni cilvēku dara veselu un auglīgu, gan cilvēks veicina zemes auglību. Veselības un auglības rituāls ir arī lēkšana pāri ugunskuram, bet ne jau tik daudz pār trakām liesmām, bet drīzāk pār dūmojošu ugunskuru, kurā tiek dedzināti veselības augi.

Zāļu vākšana

Saulgriežu rīta rasu vāc dvielī vai mutautiņā. Jāņu laikā vāktiem ziedošiem augiem piemīt īpaša maģija un īpašs veselības spēks. Jāņu zāles, Jāņu laika pušķi tiek glabāti visu nākamo gadu un nepieciešamības gadījumā to augi var tikt lietoti dziedināšanā.

Vainaga pīšana

Jāpin vairāki vainagi. Viens būs pašai, droši vien tas pats skaistākais. Vainags ir gan rota, gan saules un pasaules zīme, gan tas sargā no Jāņu nakts dažādajiem spēkiem, kas var būt nelabvēlīgi cilvēkam. Jāņu vainags ir arī zināms noslēpums.

Jāņu nakti nepazinu,
Kurā sieva, kurā meita,
I sievām, i meitām -
Visām ziedu vainadziņi

Vēl ir nepieciešami vainagi dāvināšanai, ja paredzēts doties pie kāda ciemos vai aplīgot. Meitas darina vainagus puišiem, vīriem, tēviem. Sievas pārsvarā darina ziedu vainagus, jo raibākus un daudzveidīgākus, jo labāk. Lielākoties vainagos pin lauku puķes. Ievij, protams, arī pa kādam pīlādžu vai liepas zaram, var arī kādu dadzīti aizsardzībai. Vīru un puišu vainagi ir no ozola, bet arī tajos var ieslēpt pa dadzim vai nātrei un ievīt kādu ziedu.

Vēl būs nepieciešami vainagi zīlēšanai – meitas met vainagus ozola zaros, ja aizķeras zarā, tad šai gadā (līdz nākamajiem Jāņiem) izies pie vīra, ja ne, tad šogad nekā;vairāk par trim reizēm vienā gadā gan nemēģina.

Trejdeviņu ziedu vainagus darina īpaši maģiskus. Vienatnē, gaismai austot, iet rasotā pļavā un darina, domājot labas vēlmes un domas. Vēlāk vai nu sadedzina, vai glabā līdz nākamajam gadam. Nav tik svarīgi uz katru konkrētu ziediņu iedomāt konkrētu vēlmi un to censties atcerēties, tādi prāta mežģi ir lieki. Galvenais ir ieiet tai vēlmju un labo domu pasaulē, un likt vainagā tos ziedus, kas tai brīdī uzrunā. Nav svarīgi, vai vainags sanāk liels vai maziņš, to nevajag katrā ziņā darināt galvā liekamu.

Pusnaktī ap ugunskuru tiek dejotas vainagu dejas – te var ļaut vaļu fantāzijai un sajūtai, kādas tās būs.

Gari brunči meitām

Meitām un sievām ne tikai svētkos, bet arī ikdienā vislabāk būtu staigāt kuplos, pagaros brunčos. Mazi un šauri svārciņi sievieti padara nestabilu un bezspēcīgu. Daudzi, protams, iedomājas, ka tā nav. Zināmā mērā ierobežojošs ir arī t.s. lietišķais stils, tas pieprasa zināmus uzvedības, rīcības un laika gaitā arī domāšanas modeļus. Ja citādi nevaram, tad svētkos un brīvdienās katrai iesaku izmatot brunču (svārku) priekšrocības un sajust, kā jūs, mīļās, sievietes, tad jūtaties. Iesaku par to padomāt dziļāk un jums nāksies vien man piekrist. Protams, ne visi atzīst etniskā stila priekšrocības, bet tie, kuri sāk veidot savu dzīves telpu tradicionālās kultūras zināšanās balstītu, laika gaitā pārliecinās, ka tas tiešām ir jauki un patīkami, tas ir dabisks un ērts apģērbs. Turklāt izrādās, ka gari brunči nebūt nav traucēklis – ja vajag, brunčos var gan ar zirgu jāt, gan kokā uzkāpt.

Dzīvojot nepieciešama Zemes (Māras) enerģija. Tā nav tikai Zeme, kas piezemē, bet tā ir zeme, kas dod enerģiju, spēku, varēšanu darīt pašai. Svarīgs ir dabisks materiāls – linu krekls, kas dzesē karstā laikā un silda vēsā. Ar piebildi – tam jābūt garam linu kreklam, svētkos vēlams baltam, ikdienā var būt arī iepelēkie toņi. Lins "paglābj"arī no villaino brunču asuma. Plandoši brunči ievibrē zemes enerģiju, atvieglina to ar gaisa plūsmu un tādējādi "baro"visu augumu. Dziesmu svētkos vai citos it kā nogurdinošos svētkos varam visu dienu pavadīt spraigās darbībās – dziedāt, dejot, kustēties. It kā smagos tautastērpos, bet tā īsti nemaz nenogurstam. Dabas, Māras enerģijas mūs allaž spēcina.

Darbības ap Jāņuguni

Jāņuguni iededzina līdz ar saulrietu – vēlams ar dziedāšanu pavadīt Sauli. Ja nu gadās, ka dziesmas piemirsušās un ir bažas, ka varētu nenodziedāt skaisti un pareizi, vēlams tomēr pievērsties saulītei saulrieta brīdī. Tad arī iededzinām uguni.
Jāņuguni saliek no īpaši tai gatavotas malkas. Nav tik svarīgi, vai tie būs īsāki vai garāki baļķēni, vai skaldīti kluči, vai pamatīgi ozolkoka celmi, bet svarīgi, ka tie nav gruži.

Mēdz likt deviņas dažādas pagales (Dainās minētie deviņi žagariņi gan, visdrīzāk, nerunā, ka tiem jābūt tieši deviņiem). Deviņi var norādīt uz daudzveidību un to, ka šo pagaļu var būt bezgalīgi daudz. Svarīgi un arī ērti, lai jāņuguns pagales degtu lēnām un tomēr ar liesmu. Visbiežāk senatnē izmantots ozols. Mūsdienās mēs to gribam saudzēt, mums ir žēl ozolu dedzināt, bet jāatceras, ka savulaik tas Latvijā bijis viens no izplatītākajiem lapu kokiem. Turklāt uguns ir pārveides vieta, mums arī jāļauj dabai sevi ziedot: Zeme, uz kuras uguni iededz, arī sevi ziedo. Tāpat arī malka, ko tajā liek, un ziedi, ar kuriem ugunskuru pirms iededzināšanas rotā.

Zem ugunskura paklāj papardes, var ar tām arī ugunskuru izrotāt. Papardes ir viens no augiem, caur kuru virmojumu, mēs varam vieglāk saskarties ar neredzamo pasauli.

Ugunij ziedo – vispirms pērnos Jāņu zāļu pušķus, vainagus, var arī pirtsslotiņas, tā simboliski atdodot ugunij pagājušo. Īpaši jau gribam atdot to, kas mūs kreņķējis, bet te svarīgi, lai līdzi nāktu pateicības doma, jo arī tas, kas mūs darījis skumjus, apbēdinājis vai sadusmojis, ir mums ko mācījis, arī tā ir mūsu bagātās dzīves daļa.
Ziedojam arī pa kumosiņam no Jāņu maltītes – sieru un alu – pateicībā par devumu.

Ziedojot dzied īpašas dziesmas. Pārējo Jāņu nakti, protams, arī liela daļa darbību notiek ap ugunskuru – gan vainaga dejas, gan dziedāšana.

Ugunskuru nav vēlams atstāt vienu. Tas ir ne tikai drošības labad, bet mums jāatceras, ka uguns ir dzīva, viņa ir mūsu Jāņu nakts mīļākā viešņa un līdzdalībniece, tā pret viņu arī izturamies.

Jāņuguns svētība tiecas tik tālu, cik tā redzama, tālab, jo augstāk un lielāka tā, jo labāk. Tāpēc arī Jāņuguņi ir lieli un tālab arī uguns kārts galā. Turklāt uguns arī simbolizē Sauli, kas, lai arī īsu brīdi, tomēr pazūd aiz apvāršņa. Uguns ir arī kā atbalsts un palīgs Saulei viņas ceļā pa "neredzamo"pasauli. Pusnaktī (nevis 00:00, bet brīdī, kad pusceļš no Saulrieta līdz Saullēktam, tātad ap 1:30, Uguns ratu ripina no kalna lejā – tas simbolizē, ka arī Saule Gada kalnā ir tai augstākajā punktā un tagad ripos lejup, dienas ruks īsumā un arī saules ceļš dienas garumā arvien tiks īsāks.

Jāatceras, ka jebkas, kas Jāņu naktī lietots, ir svēts. Neko no tā neaizmet prom tāpat vien. Mūsdienās grūti pateikt, vai paradums savākt svētuguņu, ne tikai Jāņu, bet arī citu gadskārtu ugunskuru pelnus ir ieviesies no pēdējā laikā Latvijā izplatītajiem vēdiskajiem rituāliem. Jāatceras tas, ka mūsu senie ugunskurus allaž iededza vienā un tai pašā vietā – svētugunij ir sava vieta arī katrā sētā. Diezgan dabiski, ka ļaudis šais pelnos saskata un sajūt ko īpašāku, kādu vel speciālu svētumu, tie ir kā "homeopātisks"līdzeklis, pietiek ar mazumiņu. Bet arī dabiski, reāli pelni ir labs zemes uzlabotājs, dabiskais sārms, tas palīdz tik vaļā arī no dārza kaitēkļiem.

Līgo dziesmas

Jāņu laika "mantra"ir Līgotnes. To melodiju ir ap 150 vai vairāk, teju neiespējami visas iemācīties un atcerēties. Bet tradīcija apliecina, ka vienā saimē, dzimtā, apvidū dziedāto melodiju vienam vakaram bijis nedaudz. Tagad mēs gribam daudzveidību un mācāmies daudzas melodijas, bet tas ne vienmēr ir nepieciešams, vienā vai pāris melodijās var dziedāt visu nakti un tas nebūt nav slikti. Īpašais refrēns (piedziedājums) ir visiem zināmais Līgo un tā dažādās versijas atkarībā no novada dialekta un izloksnes. Latgalē sastopams arī Rūto.

Jāņu dziesmās labais, ko parasti vēlamies, simboliskā veidā ir ierakstīts. Tās dziedot un droši vien arī piedomājot, mēs varam sev pieburt labas dienas nākamajā gadā.

Saullēkta sagaidīšana

Jāņos sagaida saullēktu, lai redzētu, kā saulīte rotājas, lai rudzi, mieži un lini veldrē nekrīt (tā dziesmā teikts un nav katrā ziņā jāizdomā vēl kādi teksti, jo šajos trijos jau viss ir salikts), lai saullēktā varētu rasā muti nomazgāt...